Veselība, dzīvesprieks, lielisks miegs – viena lēmuma attālumā?
Būs jau kādi piecpadsmit gadi, kopš mani nevajā slimības. Visas ilgās, hroniskās kaites vienkārši aizgāja. Atpakaļ nav nākušas.
Esmu par to priecīgs un pateicīgs. Katru dzīves mirkli nu jūtu kā dāvanu.
Man šķiet neticami, ka var būt tik labi. Es biju pārsteigts redzot, cik viegli var atnākt laba veselība un palikt, un nepazust.
Tas ir kā pārslēgt slēdzi. Viens klikšķis – un slimības sāk doties prom, veselība sāk uzlaboties.
Vēlos par to stāstīt, jo šādas pārmaiņas var viegli izraisīt ikviens un piedzīvot to pašu, ko piedzīvoju es.
Skaidri un gaiši – kas ir tas “slēdzis”
Kādā nodarbībā mani klausītāji kļuva nepacietīgi. Man šķita, ka stāstam par “slēdzi” auditorija labi jāsagatavo. Laikam pārcentos, jo viņi sāka teikt: “Egil, mēs nevaram sagaidīt, kad tu mums beidzot par to “slēdzi” izstāstīsi.
Tāpēc tagad teikšu uzreiz.
Šis slēdzis ir vienkārši lēmums – iekšējā dialogā ar sevi – būt savā pusē, būt mierā ar sevi, likt savas intereses pirmajā vietā, būt vienam veselam sevī, būt pašam sev vislabākajam draugam, būt tādam cilvēkam, ar kādu kopā pašam ir labi. Man taču viss mūžs jāpavada kopā pašam ar sevi. Kā tad varu negādāt, lai sev patīku!
Nu, lūk! Visas šīs aprakstošās frāzes būtībā nozīmē vienu un to pašu – dzīvesveidu, ko esmu nosaucis par Veselumu. Domāju, ka klausītājam būs vieglāk saprast, ja aprakstu to vairākos veidos.
Veselums kā pilsēta, kurā valda miers
Veselums ir kā pilsēta, kurā iestājies miers. Tagad tā var tikt atbrīvota no mīnām, nesprāgušās munīcijas. Drupas tiek pamazām novāktas. Tiek būvētas jaunas ēkas. Pilsēta sāk augt un attīstīties. Pilsētas iedzīvotājiem tajā dzīvot kļūst arvien labāk.
Būtu ļoti grūti pilsētā kaut ko būvēt, ja turpinās karš.
Bet starp karā plosītu pilsētu un iekšējā domu karā plosītu mani tomēr ir atšķirība.
Pilsētas miers ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Turpretī mans iekšējais miers ir atkarīgs tikai no manis paša.
To mēs varam nodibināt ar vienu vienīgu lēmumu, ko pieņemam paši – iekšējā dialogā ar sevi – kā jau nupat sacīju.
Man šķiet, ka veselību atjaunot vispār iespējams tikai tad, ja Veselums kļūst par dzīvesveidu.
Veselums ir kā miers pilsētai. Kas Veselumu paņem, tas paver ceļu lielam daudzumam dažādu labumu. Tā nav tikai laba veselība vien. Tā ir dzīve, kurā beidzot vari justies laimīgs.
Tas ir lēmums, tāds domu statuss, ka nu esmu pats sev tuvākais, svarīgākais, ka priecājos par sevi, pieņemu sevi bez atlikuma, ka vēlu sev ltikai abu.
Kāpēc visiem ir labi ar tādu – mani
Paradoksālā kārtā šī ir vienīgā attieksme, kas der arī maniem tuviniekiem. Viņiem ir labi ar tādu mani.
Viņi zina, ka, vēlot labu sev, es vēlu labu arī ikvienam ap sevi. Viņi zina, ka man vajadzīga viņu veiksme un laime.
Tātad – lēmums ir pieņemts, jaunu paradumu veidošana ir iesākusies.
Te varētu arī beigt.
“Viltus draugi” un neredzamais karš ar sevi
Tomēr gluži tik vienkārši tas arī nav. Pārāk bieži vardarbību, ko vēršam pret sevi, uzskatām par kaut ko labu, vērtīgu, vajadzīgu un nemaz neatpazīstam to kā vardarbību.
Vardarbība pret sevi kļuvusi tik ļoti izsmalcināta, ka dažkārt tā izskatās pēc brīvības, pēc veselīguma, pat pēc īpaši smalkām zināšanām.
Vardarbība pret sevi var maskēties kā diēta, kā ticība, kā cēla misija, kā tikumība, kā disciplīna. Vardarbība pret sevi var būt arī aizraušanās ar pārpasaulīgo – enerģijām, frekvencēm, mistiku. Šīs nodarbes tiecas aizņemt to laiku, ko citādi varētu veltīt šīs pasaules realitātei.
Ar Veseluma palīdzību kļūst saskatāms, ka mūsu it kā parastie ikdienas brīnumi, kurus esam pieraduši pat nemanīt, ir daudzkārt pārāki par jebkādu “paralēlo pasauļu” piedāvājumu.
Pasaules “nenormālība” kā prieka avots
Kādā televīzijas pārraidē dzirdēju teikumu – es nevis ticu, bet zinu, ka eksistē paranormālā pasaule!
Bet es vēlos sacīt, lūk, ko! Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir absolūti para-normāla! Kad ieskatāmies, kļūst redzams, ka šeit nav itin nekā “normāla”!
Ikviens no mums pirms dažiem desmitiem gadu biji neredzama šūna, bet pirms tam mūsu vispār nebija! Vai tas ir normāli? Bet neredzamajā šūnā bija ielikts kods, kurš saturēja milzīgu daudzumu precīzu komandu par to, kā šūnai dalīties, veidoties, augt, lai gala rezultātā sanāktu – cilvēks! Vai tas ir normāli? Vai normāli ir tas, ka ilgus gadus augām secīgi, precīzi un proporcionāli, līdz izaugām lieli kā tagad? Vai ir normāli tas, ka mēs pat nezinām, no kurienes cēlusies šī programma, šis kods?
Ja vēlies redzēt kaut ko pilnīgi “nenormālu”, tad vienkārši ieskaties “visparastākajā” smilšu graudā, ozola zīlē vai kādā sēkliņā! Tie visi ir – bezgalīgi brīnumi.
Es redzu, ka paranormālais piedāvājums ir bīstams tieši ar to, ka saista mūsu uzmanību ārpus mūsu pašu realitātes. Tas padara mūs it kā neredzīgus pret visu to brīnumaino un neizskaidrojamo, kas ik mirkli risinās tepat mūsu acu priekšā!
Ja sākam šo savu pasauli uztvert kā kaut ko “parastu”, tad kā lai gūstam no tās prieku? Laimes hormonu plūsma kļūst lēna vai apstājas pavisam tikai tādēļ, ka – nepiedalāmies paši savā dzīvē!
Sevis nepabarošana ar prieku ir vardarbība pret sevi.
Vardarbība var tēloties pat kā cīņa ar slimību, jeb kā “tradicionāla vērtība”, kas patiesībā nav nekāda vērtība, tikai sauklis!
Dzīves baudu nebaudīšana arī ir vardarbība.
Sekss kā īpaši izsmalcināts ierocis sevis apkarošanai
Tomēr šķiet, ka visļaunākais ierocis, ko vēršam pret sevi, ticēdami, ka rīkojamies labi un pareizi ir – sekss.
Sekss mums dots kā dāvana – priekam, baudai, labām izjūtām, labai veselībai, dzīvespriekam mūža garumā.
Bet – jūtamies vainīgi. Mums ir kauns par to, ka esam “tādi”. Krājam sevī spriedzi līdz vairs nespējam to savaldīt.
Tāpat kā cirvi, kas domāts malkas gādāšanai, var izmantot kā uzbrukuma ieroci, arī seksu var izmantot, lai darītu ļaunu. Vēl bīstamāk ir tas, ka ļauna darīšana bieži spoguļojas apziņā kā “tikumība”, turpretī skaists, dāsns, veldzējošs sekss tiek uzskatīts gandrīz vai par noziegumu.
Lietojam seksu, lai iegūtu varu pār kādu, kādu kādam atņemtu, apprecētos, izšķirtos, pelnītu naudu. Pat lai kādu pazemotu, lai atriebtos. Kāds tur brīnums, ka vairs nejūtam prieku – ne par seksu kā dāvanu, ne par dzīvi vispār!
Var ķiķināt un bārstīt divdomības. Tās ir populāras gandrīz jebkurā kompānijā. Bet atklāta un tieša saruna par svarīgo ir gandrīz neiespējama – pat šodienas salīdzinoši atvērtajā vidē.
Nevaram pārveidot pasauli, bet to, kā izturamies paši pret sevi, to gan varam izvēlēties.
Kā pārliecināties, vai tiešām esmu savā pusē
Visam vajadzētu būt vienkārši. Kad esi savā pusē ar izlēmību un konsekvenci, tad vardarbība pret sevi kļūst neiespējama.
Tomēr ir arī tā vardarbība, kas maskējas kā labums, un tā ir visbīstamākā.
Mērauklai vajadzētu būt vienai – vai tas liek man justies labāk – laimīgākam, veselākam, stiprākam.
Un tad ir jālemj – vai savu rīta kafiju vienkārši aprīšu, vai tomēr pieslēgšos un izdzeršu to apzināti – ar man pienākošos prieku un baudu.
Jālemj, vai tūkstošiem citu darbību un uzdevumu, ko diena man piespēlēs, nodarīšu tikai lai dabūtu “nost no rokām”, vai tomēr darīšu ar apzinātību, gūstot man pienākošos prieku un baudu no pašas darīšanas.
Pieslēdzies dzīves īstenībai! Iemācīes pazīt viltus draugus! Raidi tos no dzīves ārā – jau šodien!
Uzdāvini pasaulei priecīgu un veselu – sevi!
Gūsti prieku no pienenes zieda saulainās formas, sniega snigšanas, katras atsevišķas sniegpārslas bezgalīgā skaistuma!
Gūsti prieku un baudu no visa, ko dari un radi!
Tu vari atstāt veikalā bonusu uzlīmes, ja Tev tās nevajag. Bet prieku un baudu Tev vajag! Vienmēr atceries to paņemt!
Ļauj laimes hormoniem ražoties, riņķot un virpuļot Tevī!
Veselība? Kur gan tā paliks! Būs klāt kā likts!