Sāļmaizītes ir 60 īsas, tekstuālas “karikatūras”, kas cenšas atmaskot mītus, kam nereti ticam, tā dodot tiem varu vārdzināt ne vien mūs pašus, bet caur mums arī mūsu tuviniekus.
Nesteidzies Sāļmaizītes pirkt, jo šis raksts vien jau dod gana labu priekšstatu, kā tās izskatās un uz ko aicina. Uzzināsi, kā man izdevās atbrīvoties no mītu varas, kā atgriezās dzīvesprieks un veselība. Te būs arī piemēri. To visu, ja vien vēlies, vari lietot – pilnīgi bez maksas.
Tomēr ja vēlies izlasīt visas 60 Sāļmaizītes, tad tās var nopirkt PDF formā ar sistēmas Gumroad palīdzību. Cena ir € 7. Lai samaksātu un lejuplādētu, jāseko saitei “Vēlos pirkt“. Piedāvājuma lapā jālieto poga “Pay”.
Sāļmaizītes nebūtu arī jāpērk ar nolūku identificēt mītus un tad tos apkarot. Mītu ir pārāk daudz. Sāļmaizītes visus neatklāj. Cīņa ar katru no tiem atsevišķi līdzinātos Kurbada cīņai ar deviņgalvi – vienu galvu nocērt, trīs ataug vietā. Tāpēc mītu vara ir jāizbeidz uzreiz – ar vienu izšķirīgu lēmumu. Kā tas izdarāms, kā es to paveicu un tagad baudu visus nesamocītas dzīves labumus, būs aprakstīts šajā rakstā.
Nepērc Sāļmaizītes arī tad, ja Tev ir tādas tēmas, kas liek justies neērti, piemēram, bauda, iemīlēšanās sajūta, sekss. Sāļmaizītes par to runā – ar neierastu atklātību.
Bet ja esi precīza vārda cienītājs, ja Tev patīk lasīt un pārdomāt, ja vēlies dot Sāļmaizītēm iespēju Tevi sasmīdināt, izklaidēt, iedvesmot, tad gan būs vērts tās nopirkt. Tās maksā tikai € 7.- . Tas ir mazāk, nekā Tu samaksāsi par vienu ēdienreizi kafejnīcā!
Vēlos pirkt Sāļmaizītes par € 7.-
Sāļmaizītes lieliski noder ierosmei, ja vēlas darināt oriģinālu vēlējumu vai tostu. Šajā rakstā parādīšu arī, kā to daru es.
Sāļmaizītes var lietot arī sarunas uzsākšanai, izmantot par “ledlauzi” neērta klusuma pārtraukšanai, diskusijas veicināšanai.
KĀ SĀĻMAIZĪTES PALĪDZ MAN BŪT SAVĀ PUSĒ
Jā, pats tās pārlasu, Sāļmaizītes. Bieži. Īpaši brīžos, kad nogurums vai bēdīgs prāts. Dīvaini – mans paša darbs mani iedvesmo atkal un atkal. Tas palīdz kopt veselumu, būt vienotam pašam ar sevi. Kā tas notiek?
Sāļmaizītes velk mītus gaismā
Gaismā mīti zaudē varu.
Atceros velo krosa atspoguļojumu kādā agrāko laiku Uģa Mežavilka karikatūrā. Pa ceļu tuvojas riteņbraucēju grupa. Katram braucējam uz krūtīm un muguras dalībnieka numurs. Ikviens cenšas turēt tempu, tiekties pretim, ja ne gluži uzvarai, tad vismaz labākajam iespējamajam rezultātam.
Bet pēkšņi tuvplānā redzam, ka braucēji strauji bremzē. Cits metas krūmos, cits brauc grāvī. Aizmugurējie triecas virsū priekšējiem. Visi krīt. Sacensības ir izjukušas.
Kādēļ? Mēģiniet nu atminēt!
Jukas notiek tādēļ, ka, lepni pacēlis asti, pār ceļu soļo – melns kaķis!
Lūk, noslēpums! Izturies labi pret dzīvnieciņu! Tā kļūsi brīvs no lāsta!
Dzīvnieciņš taču nevienam nedara neko ļaunu! Viņš nav vainīgs, ka piedzimis melns! Viņš tikai vēlas dzīvot, vēlas mazliet mīlestības.
Ļaunu mums dara mīts, kas vajājis cilvēkus no paaudzes paaudzē. Melns kaķis nesot nelaimi, it īpaši, ja tas pārskrien pār ceļu!
Zinām taču, ka ar īstenību tam nav nekāda sakara. Tomēr no zemapziņas dzīlēm nāk daudzkārt dzirdētais un liek mums bremzēt, mainīt virzienu – tikai lai nešķērsotu līniju, pa kuru nupat gājis kaķis.
Varbūt tad ceļu vajadzētu slēgt? Uz cik ilgu laiku? Vairākām dienām? Jā, kādi ir varianti? Pēc cik ilga laika “lāstam” būtu jādzēšas?
Iedomājieties, kādas jukas mēs piedzīvotu, ja ceļi tiktu slēgti ik reizi, kad pār tiem pārskrien tādas vai citādas krāsas kaķis! Nudien esmu dzirdējis variācijas par šo tēmu. Pelēka vai raiba kaķa pārskriešana pār ceļu varot būt gluži tikpat “bīstama”, kā tad, ja kaķis ir melns!
Kaķa, vienalga kādas krāsas, saistīšana ar laimi vai nelaimi ir mīts. Bet šis mīts ir tikai viens no daudzu tūkstošu paletes, kur katrs var izvēlēties sev tīkamākos. Šeit varam izpausties gan gaumes, gan izdomas ziņā.
Tomēr, lai cik koši mēs izpaustos, pielaikojot un izvēloties sev piemērotākos mītus, galu galā kļūst garlaicīgi. Izrādās, ka tie visi ir vienādā mērā nepatiesība, un visiem ir līdzīgi ļauna ietekme uz mūsu dzīvi. Tāpat arī, neviens no tiem nav dzīvotspējīgs, ja izvelkam tos “gaismā”, ja uzdodam par tiem konstruktīvus jautājumus.
Pat ja neredzēs neviens cits, no sevis es aizbēgt nevarēšu!
Ak, Tev pār ceļu pārskrēja kaķis! Ko Tu darīji? Ak tā, Tu pagriezies un aizgāji citā virzienā! Bet kā ar domu par līdzcilvēkiem? Pa to pašu ceļu taču tūdaļ nāks kāds cits, kurš pat nenojauš, kādos slazdos viņš dodas! Kā Tu spēsi sadzīvot ar sevi, ja nebūsi viņu brīdinājis? Vai lāsts, kādu Tu uzņemies, pamezdams otru nelaimē, nav vēl daudz bīstamāks? Ir gan bīstamāks, kaut vai tāpēc vien, ka nu jau tas ir – pa īstam.
Kurš gan Tevi apsūdzēs? Varbūt neviens neredzēja? Redzēja gan! Tu pats! Tu pats esi pirmais liecinieks tai sīkajai nekrietnībiņai, ko nupat izdarīji. No sevis Tu nevari itin nekur aizbēgt. Tu allaž jutīsies naidā pats ar sevi, Tu nespēsi sevi cienīt. Ar šo necienīgo cilvēku Tev nāksies dzīvot kopā diendienā!
Tas laupīs Tev dzīvesprieku, bojās veselību, liks justies nožēlojami. Tu kļūsti pats sev par niknāko ienaidnieku, un par šo “karu” nāksies maksāt ne vien Tev pašam, bet arī Taviem tuviniekiem, kuriem arī ik dienas nāksies būt saskarsmē ar vienu īstu “nelaimes putnu” – Tevi!
Par to – šāda Sāļmaizīte, kas gan ir jauna un krājumā nav iekļauta:
NEIESPĒJAMĀ MISIJA
– Melni kaķi nes nelaimi!
– Vajadzība saistīt kādu dzīvnieku ar nelaimi jau pati par sevi ir nelaime. Vajadzība aizbildināties ir nelaime. Vajadzība ticēt tam, kā nav, arī ir nelaime. Tās taču atnesi sev pats! Kā kaķi varētu sacensties ar tik augstu ražīgumu nelaimju sagādāšanā?
Kāpēc daudzi mīti ir bīstamāki par melnu kaķi
Mīts par melnajiem kaķiem ir tipisks un pazīstams. Tas ir gandrīz simbols, tāds savdabīgs māņticības un okulta logo. Melns kaķis bieži vien pirmais nāk prātā, kad runājam par buršanām un dažādiem apziņu manipulējošiem rituāliem.
Tas ir mīts, ko diezgan viegli pazīt. Tāpēc tas nav pārāk bīstams.
Tomēr vairums mītu nebūt neizskatās pēc melna kaķa, tādēļ ir daudz bīstamāki. Tie bieži maskējas kā vērtības, tradīcijas, pat zinātniski ieteikumi, ekspertu padomi. To ir daudz, un tie ir izsmalcināti. Daudzi no tiem izskatās pēc īstenības, pašsaprotamas patiesības, neapstrīdama dzīves pamata.
Daudzi mīti ir nemanāmi un pierasti. Tie caurauž zemapziņu, veido domāšanas ieradumus, saēd mūsu iekšējo pasauli kā ļauna slimība. Bet mēs tos pat nepamanām! Mēs esam lieliski iemācījušies neredzēt nepatiesību, pie kuras esam pieradināti!
Ko jūs, piemēram, sacītu, ja jums jautātu, vai meli kļūst par patiesību, ja tie iegūst pietiekami daudz sekotāju, daudz “ticētāju”? Es domāju, ka atbilde būtu stingrs Nē.
Vai meli kļūst par patiesību tad, ja tie pamanījušies dzīvot ļaužu prātos pietiekami ilgu laiku? Gadsimtus? Tūkstošgades? Jūs taču atkal pārliecināti sacīsiet, ka Nē!
Diez vai sastapsim daudzus, kuri uz šiem jautājumiem atbildētu ar Jā. Tomēr mīti dzīvo gadsimtiem, postīdami cilvēku un valstu dzīves daudz negantāk kā apšaubāmas izcelsmes medikamenti!
Tādu mītu piemēri, kas pārspēj visu krāsu kaķus
“Cilvēks ir grēcīgs, par kaut ko nepārtraukti vainīgs.”
“Mīlestība ir jāmeklē, par to jācīnās, tā domāta tikai izredzētajiem.”
“Piedot nozīmē atbrīvot ļaundari no atbildības.”
“Ir lietas, ko var piedot, un lietas, ko nevar piedot.”
“Tas, kas notiek ģimenē, ieskaitot vardarbību, nav apkārtējo darīšana.”
“Laulība ir kaut kas vairāk kā juridisks statuss.”
“Atkarību saknes slēpjas dzērienos, vielās, spēlēs, “
“Dzīve bez seksa ir godājama, dzīve ar seksu ir nosodāma.”
“Tas, ko kāds pasludinājis par “svētu”, nedrīkst tikt apspriests, kontrolēts, mainīts.”
“Ir vieglāk domāt depresīvas domas nekā priecīgas.”
“Mazkustīgs dzīvesveids ir vieglāks nekā aktīvs.”
“Atkarīgam cilvēkam nav gribasspēka.”
“Lai uzlabotu veselību, vajadzīga disciplīna.”
“Domāt vispirms par sevi ir nosodāmi.”
“Pie tā, ka neprotu būt laimīgs, ir vainīgs Rotšilds un masonu loža.”
“Lai kustētos, vajag gribasspēku.”
“Skaistums prasa upurus.”
“Dzīvē trūkst baudu.”
“Ja ir sekss, tad draudzība tiek atcelta.”
“Ja draugi apprecas, tad draudzība tiek atcelta.”
“Ar seksu kādu “iegūst”.”
“Bērniem jāmāca konkurētspēja nevis prasme būt laimīgam.”
“Par dažām lietām runājot, jāsit pie koka vai jāspļauj pār plecu, lai tās turpinātos.”
Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, un to nav iespējams pabeigt. Vēlējos tikai parādīt, cik daudzveidīgi, viltīgi, izsmalcināti mēdz būt mīti. Daudziem savulaik esmu ticējis pats.
Bet vai dzīve var būt pilnīgi brīva no mītiem? Jā. Un tad kļūst viegli.
Pilsēta, tuksnesis un ķēdes, kas neļauj ieiet pilsētā
Iedomājieties pilsētu, kurā mīt priecīgi un veseli ļaudis. Tur ir daudz koku un augu. Tur ir dzidrs ūdens.
Katrs pilsētnieks ir citāds. Kāds pin grozus, kāds veido traukus no māla, kāds interesējas par sarežģītām tehnoloģijām, kāds rada mūziku, kāds spēlē teātri. Šajā pilsētā katram ir kāda nodarbe, kas kaut kādā veidā palīdz citiem priecāties par dzīvi, to baudīt.
Ja arī kāds ir ubags, kas stāv uz ielas stūra, lūgdams dāvanas, tad pat viņš dara labu, jo dod iespēju pilsētniekiem būt dāsniem un netiesājošiem.
Bet turpat aiz pilsētas robežas ir tuksnesis. Tajā pie klintīm, pie akmeņiem ar tūkstoš važām piesieti ļaudis, kuri pilsētā netiek. Viņi gan redz pilsētu, sajūt tās smaržu. Reizēm tie gūst arī kādas druskas no pilsētas labumiem. Brīžiem tiem šķiet, ka viņi ir pilsētā, ka ir piederīgi tai. Tomēr iekšā tie netiek. Važas tos tur.
Ar cik ķēdēm jābūt piesietam tuksnesī, lai nevarētu tikt pilsētā? Pilnīgi pietiek ar vienu!
Pietiek ar vienu vienīgu mītu, kam ticam, lai mēs nevarētu ieiet pilsētā, ko sauc par Dzīvi. Tā ir it kā tepat līdzās, bet pa īstam dzīvot mums nesanāk.
Ja, piemēram, tici, ka ir lietas, kuras nevar vai nedrīkst piedot, tad Tevi saista nepiedošanas važa. Tev nav īsta prieka. Tu dari ļaunu pats sev, jo nepiedošana atņem Tev spēkus, gruzd Tevī un bojā veselību.
Tomēr tā nebūt nav jādzīvo. Kad ieskatāmies uzmanīgāk, izrādās, ka “ķēdes” mūs nemaz netur. Neviens mīts nevar mūs mocīt, ja paši to neļaujam. Pie visām tuksneša “ķēdēm” mēs turamies paši! Un brīvi mēs varam kļūt ar vienu paņēmienu atlaižot tās visas!
Kāpēc mēs pie tām turamies? Iemesli var būt dažādi. Kaut kādā dīvainā veidā esam guvuši pārliecību, ka “ķēdes” ir vērtība, kuru tā vienkārši nomest nemaz nedrīkst. Bet tie ir meli.
Nepiedošana bieži tēlojas kā cildena cīņa pret ļaunumu. Vēlme atriebties tēlojas kā iestāšanās par taisnīgumu. Sevis noniecināšana tiek uzskatīta par pazemību. Mazkustīgums tiek saistīts ar cienījamu statusu. Vīpsnāšana par seksu skaitās tikumība.
Lūk, arī Sāļmaizīte par mazkustīgumu:
NERIMSTOŠIE KAROTĀJI
– Mazkustīgie ir slinki.
– Mazkustīgie pastāvīgi cīnās ar spriedzi, ko viņos rada neizlietota enerģija. Kā iespējams domāt, ka viņi ir slinki?
Ja turies pie kādas no šīm vai līdzīgām doktrīnām, Tev tiek atņemts dzīves daudzveidīgais prieks. Tu nevari ieiet pilsētā un kļūt par tās pilntiesīgu iedzīvotāju.
Iespējams, ka baudi kādas druskas. Varbūt uz brīdi Tevi iepriecina rīta kafijas garša. Varbūt izbaudīsi vēso jūras ūdeni, iebrienot ar basām kājām jūrā.
Bet tomēr, tomēr Tu arvien būsi spiests atgriezties pie savas dziļās sāpes, pie saviem mītiem un ķēdēm. Tāpēc brīvi un viengabalaini baudīt savu laiku šeit uz zemes Tev neizdosies.
Un tad Tu pats sevi mānīsi, sacīdams, ka katram savs liktenis, katram jānes kādas nastas. Katram kaut kam jātic, kaut vai tas ir tikai mīts. Kādēļ?
Kā atbrīvoties no visām ķēdēm, nastām, mītiem un sākt dzīvē justies labi
Tad kāds labums no ieiešanas tajā pilsētā? Kāds labums dzīvošanai bez nastām? Kāds labums, kad ir brīvība no mītiem?
Man ir mierīgs miegs. Es zinu, ka ir daudzi, kuri to vēlētos. Viņiem būtu gana ar to vien.
Bet labumu dzīvē ir daudz. Tikai vajag tajā – iet iekša! Vajag atstāt tuksnesī ķēdes, važas, nastas un doties taisni iekšā tajā pilsētā!
Pārstāj mocīt vainas apziņa. Piedošana kļūst dabiska. Slimības, arī ļoti senas, pamazām iet prom līdz izzūd pavisam. Izzūd atkarības. Pāriet nospiestība. Atgriežas dzīvesprieks. Dzīve kļūst baudāma, svinama, piedzīvojama. Neapmierinātību nomaina pateicība.
Ir tiešām daudz, par ko pateikties. Elpa, garšas, smaržas, iespēja dzīvot un saņemt ik dienas dāvanas – saules gaismu, gadalaikus, draugus. Dzīve mums tiek dota tā kā no jauna, ja iemācāmies dzīvot ar pateicību.
Ak, tāds sīkums – kā tieši tikt galā ar visu to lieko, ar visiem tiem atkritumiem? Jau pieminēju, ka nav vērts katram atsevišķi veltīt uzmanību. Es tos nometu visus – vienā minūtē!
Bet kā tieši?
Lai ar vienu paņēmienu atbrīvotos no visiem mītiem, kas aizšķērsoja man ceļu uz pilnvērtīgu dzīvi, es veicu šādus soļus:.
1. Noskaidroju, ko nozīmē izturēties pret sevi ar Mīlestību, un kā tas praktiski darāms.
Mīlestība ir labvēlīga attieksme vispirms pašam pret sevi, un caur sevi arī pret citiem cilvēkiem, savu apkārtējo vidi un pasauli kopumā. Vārds Mīlestība vienkārši nozīmē “vēlēt labu”. Mīlestība nav jūtas, frekvence, maģija, mistērija, kāds pārsteidzošs sūtījums no debesīm, sekss vai kas tamlīdzīgs.
Mīlestība gluži vienkārši ir lēmums dzīvot ar konkrētu attieksmi, lēmums būt savā pusē un vēlēt sev labu.
Savukārt, ja vēlam labu paši sev, tad mums ir jāvēl labu arī visam, kas ir ap mums. Tā taču ir vide, kurā dzīvojam! Kā gan iespējams vēlēt sev labu un negādāt, lai mums ir labi un patīkami atrasties tur, kur esam! Dzīve nav šaurs deķītis, par kuru jācīnās ar tiem, kas mums līdzās. Dzīve ir kopīga laiva, par kuru mums visiem ir jāgādā.
Diemžēl ir daudzi, kuri šo kopīgo laivu posta. Tomēr tas nav iemesls vai attaisnojums, lai arī mēs izturētos tāpat. Nemīlēt savu vidi nozīmē nemīlēt sevi. Nemīlēt savus līdzcilvēkus nozīmē nemīlēt sevi. Ja vēlamies baudīt labumus, ko dod sevis mīlēšana, sev laba vēlēšana, tad mums ir jāmācās būt labestīgiem – vispirms pret sevi un tad pret visu, kas ap mums, ieskaitot arī ļaudis, kuri rīkojas neloģiski un ačgārni.
Tāpēc, lūdzu, tagad vienojamies, sarunājam reizi par visām reizēm un uz visiem laikiem – Mīlestība ir lēmums turpmāk dzīvot, vēlot labu sev un pasaulei, bet vispirms – sev.
2. Pieņēmu lēmumu.
Domās saku sev un apņemos, ka no šī brīža mana attieksme pret sevi un visu ir – Mīlestība.
3. Veidoju jaunus paradumus.
Tas prasa laiku. Lēmumu dzīvot ar Mīlestību es pieņēmu jau vairāk kā pirms desmit gadiem. Taču jaunos paradumus mācos vēl arvien.
Joprojām, kad ķeros pie kāda sarežģītāka darba, dzirdu balsi no zemapziņas dzīlēm: “Tev nekas nesanāks!” “Sanāks!” piespiežu sevi atbildēt. Sanāks, ja darīšu rimti, mērķtiecīgi, neatlaidīgi. Bet vēl svarīgāk, lai daru ar prieku, izbaudot pašu darīšanas procesu.
Joprojām, kad esmu noguris un jūtu, ka jāpaguļ, zemapziņa signalizē: “Tu nevari atļauties gulēt! Tev ir tik daudz darba!” Atbildu pats sev: “Tieši tāpēc, ka darba ir daudz, man ir jāpaguļ – lai ir spēks atkal pie tiem ķerties!”
Joprojām gadās, ka izdzeru savu kafiju, pat nejuzdams. Reizēm pat neatceros, dzēru vai nē. Bet kur palika dzeršanas bauda, ko man ir pienākums izjust?
Tikai, lūdzu, nenobīsties! Jaunie ieradumi ir viegli un patīkami. Atšķirībā no vecajiem tie ir jauki. Arī ceļš uz tiem ir aizraujošs un baudpilns.
Nebīsties no tā, ka viss neizdodas uzreiz. Vecā attieksme ir saistīta ar dziļi sakņotiem ieradumiem. Ja mums ir aplamībās balstīts domāšanas veids, tam ir jāmainās.
Ja esam raduši dzīvot ar bērnības traumām, nepilnvērtības sajūtu, aizvainojumiem, tagad tam būs jāļauj iet.
Katra doma un darbība būs jāsalīdzina ar manu apņemšanos.
Sākumā tas nebūs viegli. Vecie paradumi negribēs tik viegli padoties. Bet pēc kāda laika mūsu jaunais dzīvesveids iesakņosies. Tad tas jau kļūs dabisks un varēsim par to nedomāt gandrīz nemaz.
BAUDA KĀ GALVENAIS ORIENTIERIS CEĻĀ UZ LABIEM PARADUMIEM
Mums visiem ir līdzīgas vajadzības – elpot, gulēt, ēst ēdienu, iet uz tualeti, kustēties utt. Tās ir pamatvajadzības.
Bet, kad pamatvajadzības ir apmierinātas, ar to viss nebeidzas. Tad mēs nonākam pie citām vajadzībām.
Pamatvajadzības – lai izdzīvotu, nākamās vajadzības – lai dzīvotu.
Visas mūsu vajadzības ir svarīgas. Tās nedrīkst ignorēt.
Mums vajag ari:
- Kaut kādā, paša izvēlētā veidā būt noderīgam šai pasaulei. Mums ir vajadzība dot un saņemt par to ne vien iztikas līdzekļus, bet arī prieku un gandarījuma sajūtu.
- Mums ir vajadzīga izaugsme. Katru dienu …. (turpinājums sekos)
BET SĀĻMAIZĪŠU KVINTESENCE IR AICINĀJUMS VISU, VISU, VISU DARĪT AR BAUDU!
Sāļmaizītes var kalpot par ierosmes avotu pašdarinātiem vēlējumiem un tostiem.
Tostus esmu izmēģinājis pat tostu lielvalstī Gruzijā. Mūsu grupas vietējais gids, gruzīns gan etniski, gan pēc pārliecības, bieži aicināja mani teikt tostus – gan krodziņos, gan viesojoties pie vīndariem, gan īpašās pulcēšanās reizēs. Mani tosti viņam ļoti patika.
Klātesošajiem viņš teica: “Pagaidiet vien, jūs pat nezināt, ko šis cilvēks spēj! Klausieties viņā!”
Vienu lietu viņš nezināja. Man ir Sāļmaizītes. Es tikai tās pārlapoju, un idejas tostiem – pat vairāk, kā spēju izmantot.
REGRESS
– Viņi bija draugi, bet tad tas kļuva par kaut ko vairāk.
– Kas var būt vairāk par draudzību?
– Tagad viņi pieder viens otram, kontrolē viens otru un viņiem ir noslēpumi vienam no otra.
– Vai tad tas ir – vairāk?
Vēlējums – no sāļmaizītes REGRESS
Lai vienmēr vari zināt un just, ka tev ir draugi, īsti draugi. Un lai cik tuvi tie kļūtu, lai draudzība nezūd, bet gan kļūst arvien jaukāka, sirsnīgāka, baudāmāka.
Tosts – no sāļmaizītes REGRESS
Reiz dzīvoja meitene un zēns. Viņi bija draugi. Bet tad tas kļuva par kaut ko vairāk. Viņi sāka piederēt viens otram, kontrolēt viens otru un melot viens otram. Tad viņi izšķīrās.
Es paceļu šo kausu par to, lai draugi arvien ir un paliek draugi, pat ja izlemj dzīvot kopā.
VIEGLĀ CEĻA GĀJĒJS
– Tu esi ļoti stiprs, ja vari valdīt pār savām domām.
– Tu esi stiprāks par mani, ja spēj nest nekontrolētu domu radīto smagumu.
Vēlējums – no sāļmaizītes VIEGLĀ CEĻA GĀJĒJS
Lai tavas domas nav ne skaistas, ne gudras, ne pareizas. Bet lai tās ir tādas, kas silda sirdi un dāvā prieku!
Tosts – no sāļmaizītes VIEGLĀ CEĻA GĀJĒJS (Man pašam ļoti patīk. Škiet, šis ir mans visu laiku labākais tosts, ko man izdevies sacerēt.)
Kādā pilsētā dzīvoja divi brāļi. Viens bija gurds, otrs – muļķis.
Reiz pilsētā izcēlās epidēmija un pie brāļiem atnāca nāve.
“Par ko tu domā,” viņa prasīja gudrajam.
“Man ir ļoti grūta dzīve,” gudrais atbildēja, “un tagad, kad saslimu, viss kļuva pavisam slikti!”
“Tad tev jānāk man līdz,” teica nāve, un gudrais brālis nomira.
Tad viņa prasīja to pašu muļķītim.
“Es viņdien gāju gar upi un nonācu tādā vietā, kur reiz gribētu aiziet kopā ar mūsu skaisto kaimiņieni!”
“Ak, pie tevis esmu atnākusi par agru,” noteica nāve, un muļķītis atspirga.
Es paceļu kausu par to, lai mums vienmēr ir kāds sapnis, kas dara mūs dzīvus!